I am not ok and that's ok

Svarīgās un nesvarīgās ziņās un pārdomās ēterī pretapaugļošanās tablešu jautājums.
Sanācis tā, ka kādu laiku jāpalieto, un šobrīd ir pagājusi pusotra nedēļa, un es jūtos riktīgi labi. Tā, ka ir notikušas pārmaiņas galvā un ķermenī. Krūšturī gan arī. Un domājot par to, ienāca prātā, ka ja enerģijas un dzīvesprieka atgriešanās ir tablešu dēļ, tad tam līdzi nākošās ciešākas bikses u.c. liekas ļoti tā vērts (patiesību sakot, man kauns, ka galvā vispār tas tiek salīdzināts, bet es zinu kādā pasaulē esmu audzis so netiesāju sevi bargi). Es tikai tagad, kad vēlme un spēja kaut ko darīt, iet un būt, ir daudz maz atgriezusies, saprotu, cik maz tā visa bija pēdējos daudz mēnešus.
Otrs, par ko domāju, ir tas, ka diezgan labi esmu iztikusi reti sakot un dzirdot Es Tevi mīlu, bet fuck yeah, cik tomēr forši ir neraustīties un teikt to. Un dzirdēt arī. No rītiem, vakaros, miegaini nakts vidū, griežoties uz otriem sāniem. Un tad man daudz nesakarīgāka liekas būšana par to overly serious, teikt to tikai tad, ja esi pārliecināts, ka teiksi to arī tam pašam cilvēkam pēc 50 gadiem or smt along those lines. Būtu jau jāpierod pie tā, ka pasaulē nav nekā 100% droša un skaidra, bet ka tāpēc nevajadzētu mazāk priecāties par to, kas ir tagad, pat ja rīt tā vairs nebūs. it's the small things that count and it's the small things that we actually have.