gribās izstāstīt, bet nav ne jausmas kā lai izstāsta veidā, kur iesaistītie neizklausās pēc stulbeņiem. Kas mēs, protams, esam. Gala rezultātā- es esmu ezītis un upe mani nes. Tā īsti nebija plānots, bet ņemot vērā, ka es vairs nespēju atrast viens pats problēmu risinājumu, tas nebija arī kas tāds, par ko aktīvi nedomāju.

Kāda ir varbūtība, ka cilvēki nevis nerunā, par to kā jūtas, kādas problēmas, kā risināt, bet gan- es viņus nedzirdu savā pašas Bābelē?