tā sajūta, ka mēs te tik tā, spēlējam pieaugušos, tā jau nekad nepāriet, vai ne. Kaut kur fonā vienmēr ir. Šorīt no rīta atkal jutos neviltoti pārsteigta, ka kāds (sic!) man ļauj dzīvot vienam pašam, uz savu galvu, paļaujas uz mani, vienvārdsakot izturas tā, it kā es būtu spējīga pieņemt lēmumus. Cilvēkiem gan ļoti patīk mani matronizēt, es īsti nezinu kāpēc, gan jau kaut kas manā uzvedībā nodod to, ka esmu mērkaķis ar granātu.