Stulbi, ka pēc pirmā gada darbā, kas tika pavadīts sajūsmas migliņā, otrais gads pagājis meh zīmē un nonācis pie tā, ka uz darbu dodos ar milzīgu nolemtības sajūtu un negribīgumu. No tā, protamska, cieš mana performance un kolēģi, kuri to noteikti nav pelnījuši.
Nespēju koncentrēties un pieļauju kļūdas. Tagad, kad, šķiet, esmu daudz maz tikusi galā ar galvu (draudziņš Jaungadā smīkņāja, ka, paskat, man pārmaiņas pēc nevajag ne šņupdrānu, ne bļodu. Jaungads vispār bija lielisks. Ļoti, ļoti priecīgs. Ziemassvētki, starp citu, arī. Kas ir brīnums mūsu mūžam nomāktajai ģimenei.), vajadzētu sākt dīlot ar darbu un pašrealizāciju. Cik tad ilgi var būt...nu, nekas.
Ja neskaita šo manu dzīves daļu, viss šogad ir ok. I'm fine, I'm just no very happy (lies. filthy lies). Tas droši vien tāpēc, ka jāpieņem lēmums, kuru negribu pieņemt. Šajā sakarā sapratu, ka jautājums "Ko Tu no manis gribi?" drīzāk ir izmisīga cerība, ka tam otram ir idejas par to, ka es varētu gribēt. Man šobrīd iet grūti ar definīcijām. Lielākoties vienkārši gribās skriet pa sasnigušiem ceļiem, dziedot līdzi pavadošajai mūzikai.
Es negribu domāt!
