Fucking things up with enthusiasm

Šīs nu bija izcili sūdīgas brīvdienas. Lielāko daļu laiku pavadīju pati ar sevi, jo bija drusku bail, ka savu nīgrumu izgāzīšu uz kādu citu, ko arī īstenībā izdarīju. Būtu ļoti jauki, ja es pārstātu cilvēkus izmantot kā zibensnovedējus. Būt neadekvātais nesvarīgu sīkumu dēļ nav labākais veids, kā dzīvot savu dzīvi. No sirds brīnos, kā neesmu aizsūtīta peldēt okeānā kopā ar pārējām pasaules drazām. Es to stingri būtu pelnījusi- emocionālā inteliģence nav mana stiprā puse.
Nezināmu iemeslu dēļ atgriežas līdzcietība, tādā kā weltschmerz formā. Tā nav gluži derīgākā no formām, bet vismaz nav auksts tukšums.
Man tīri labi patīk distancēties no sevis post factum un skatīties, kā kas strādā, mainās. Reakcijas, domas, triggeri, veidi, kādos mēdzu izsamist. Tas laikam ir tāds moderns narcisisma paveids...