Tālajā jaunībā, kad es biju cīši neizvēlīgāka pret to, ar ko es baroju savas smadzenes, es mēdzu regulāri pirkt un "lasīt" žurnālu Shape, kurš jau no laika gala uzstāja uz to, ka sasniedzot 25 gadu vecumu- it all goes downhill from there sievietēm. Būsim godīgi, tāda perspektīva nav diez ko uzmundrinoša, tāpēc es tam īsti neticēju, un domāju, ka lejā no kalna sāksim ripot vēlāk. Bet tā vis nav, savā 27 dzīves gadā es esmu atklājusi, ka tagad man ir izvēle starp to, ko mans mīļākais islandiešu filozofs sauca par perky tits+ saturīga (muhahaha) pēcpuse vai plakanu vēderu. Tas nav īpaši amjūzējoši! Tagad gaidu, kad sākšu zaudēt muskuļu masu, kļūšu neredzama un, un... es nezinu, kas vēl man draudēja!

Tā kā man ir tuvi draudziņi ar ezotērisku ievirzi, man nākas tolerēt visādu informāciju par visādām viņuprāt interesantām lietām. Tā kā tie tiešām ir draudziņi, kurus labprāt vēlētos paturēt savā dzīvē, es nedrīkstu ņirgāties par šo informāciju vai ievirzi, tik vien, cik pateikt, ka es to uzskatu par huiņu. Huiņa vai nehuiņa, tur jautājumu nav, bet tomēr interesanti, kas tas viss ir, par ko man stāsta, tāpēc, lai varētu kvalitatīvi dirsties par tēmu, šodien nolēmu pamēģināt paklausīties tibetiešu dziedošās bļodas. Izvēlējos bļodu, kas aktivizēs manu sirds čakru (jo kurš gan negrib apgaroti mīlēt visu un visus, tai skaitā sevi!Tas ir, es ceru, ka tur ir ietverta arī sevis mīlestība!). Ieslēdzu. Pirmajā minūtē man aizkrita ausis, trešajā minūtē- sāka gribēties čurāt, jo fonā skan tas velna tekošais ūdens. Es padodos!

Katru reizi, kad priekšnieks uzdod man jautājumu, viņš pēc tam paņirgājas arī par manu izglītību. Nekas, nekas, es vismaz F. Kahlo spēju atšķirt no tās zilmatainās LV Eirovīzijas meitenes...