Ir dienas, kad liekas, ka tā mūžīgā skumju un nolemtības sajūta fonā it visam nebeigsies nekad. Un ja tā- tad kā ar to dzīvot?! Īsi sakot vakardiena manā galvā bija ļoti tumša vieta, kur "kāpēc jā" jau sen zaudē argumentiem "kāpēc nē". Un tādās dienās es domāju par to, kur atrastos, ja kaut kā nebūtu sevī atklājusi mīlestību pret kustību. Tā stunda no rīta, kad cīnies pats ar sevi, reizēm dusmās lamā pretvēju vai dari kaut ko tik pat muļķīgu, ir vienīgā stunda, kad neesi nelaimīgs. Tu esi stiprāks par saviem instinktiem, kas liek saritināties un nekustēties, pakustēties tikai tad, kad kāds iebaksta ar zaru (domājot par to, es sevi iedomājos kā to trekno, balto kāpuru, kurš dzīvo mēslos). No rītiem es varu visu! No rītiem ir daudz vieglāk varēt.
Varbūt tāpēc, ka pieprasu no sevis tikai vienkāršo. Viens solis. Vēl viens. Atkal. Un atkal. Un atkal. Ātrāk! Dienai turpinoties prasības aug.
Tumšajās dienās ir svarīgi pēc darba sevi aizvilkt līdz Vanšu tiltam. Nevis tāpēc, lai lēktu, bet tāpēc, ka bieži vien tur starp mākoņiem mēdz parādīties dienas vienīgais gaišums. Tā bija arī vakar, kad, aizbraucot līdz tiltam, varēja redzēt Pārdaugavas sauli. Tagad tas izklausās patētiski, kā no ļoti sliktas tīņu dzejas, bet tā sajūta, kad kaut kas iekšā atnāk vaļā. Un tas ir tikai tāpēc, ka tur ir tas gaišums, kas braucot tālāk, pārvēršas tiešos saules staros sejā. Un es varu elpot, iztaisnot muguru un beidzot pasmaidīt. Es sevi piespiežu pasmaidīt. Smadzenes izdara visu pārējo.
Bet kas būtu, ja gaisma tā arī paliktu aiz mājām? Cik ilgi es tā izdzīvotu? Sportiskums manā gadījumā nav nekas cits kā izdzīvošanas mehānisms. Vismaz šogad. Un re, tas mani ir atvilcis jau līdz trešajam martam. Un drīz būs pagājis gads. Un gan jau mēs tiksim pāri arī tam. Un gan jau kādreiz pietiks vien ar apziņu, ka gaisma ir tur aiz mājām. Un es nebūšu tikai resnais kāpurs. Es būšu vairāk kā mani necilie instinkti. Es būšu domas un idejas. Es būšu sarežģīti spriedumi.