Bļā! Es esmu augšā no plkst. diviem naktī, jo aizmigu astoņos un laikam jau ķermenim vairāk par 6h miega nevajag. Bet man vajag, bļa! Man vajag tās daudzās stundas nekurienē un bezapziņā, nevis vārtīties pa gultu un apcerēt entuziasma par dzīvi trūkumu.
Un vēl es šodien rīta skrējienā sirsnīgi nolikos uz mutes! Tā, ka ceļoties kājās apsēdos vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, jo reiba galva un zuda vizuālais kontakts ar pasauli. Škrobe par celi, jo tas jau tā pat sāp ikdienā, tīri profilakses pēc (nemaz nerunājot, ka pēc kērlinga uz riteņa kājas zem ceļa būtu pelnījušas vietu LGBT slavas zālē kā varavīkšņu karogam līdzīgākā lieta). Un, un! Šodien bija jābūt labam rezultātam, man tik sen skrienot nav bijis labs rezultāts, jo bez atpūtas nekādu attīstību nevar gaidīt.
Vienvārdsakot- ej dirst, dzīve!