Bļa, šī ir bijusi sūdīga nedēļa. Krampjaini savilkusies un nomākta. Pelēka, pie zemes piespiesta un nogarlaikojusies. Pēc darba vedu sevi braukt ar riteni un krampjaini kampju gaisu. Un šis nav mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis! Svaigs gaiss, kustība. No pārsteiguma par pasaules kustību bieži acu kaktiņos sariešas asaras. Dzīves astmatiķis.
Kas, pie velna, šitas ir? Un vai tas kādreiz beigsies? Vai tas beigsies drīz? Un reizēm nav skaidrs, vai tas, ko piesaucu, ir stāvoklis smadzenēs vai dzīve kā tāda. Suecīds nav mans mērķis, bet reizēm liekās, ka paslīdēs roka, tā viegli un nejauši. Jo es esmu stulba un netieku galā ar sevi. Absurdi! Nekas taču nav noticis! Savācies! Bet... nēēē, kaut kas taču ir noticis, ka es tā uzvedos/ domāju. That awkward moment when you're too complicated for yourself to figure out. Fuck!

On Valentine’s Day, you should suck, but your gift shouldn’t.