Citu nāves ir tas, ar ko man ir visgrūtāk samierināties. Neracionāli baidos.
Un tieši tāpēc pēdējos gados nāve manā dzīvē ir klātesoša. Es zinu, cēloņsakarību virkne, kas radīta pārliekas emocionalitātes dēļ.
Trešdien vakarā braucu ārā no ciemata uzmājām. Bija tumšs, un mašīnas uz Jūrmalas šosejas bija dīvaini sastrēgušas. Policija. Vientuļa bota otrās joslas vidū. Aizgriezos no vietas, kur, manuprāt, noticis negadījums, lai trešajā joslā ieraudzītu ar zilu pārklāju apklātu augumu. Pirmā doma par savējiem. Bet bota. Otrā doma apstiprinājās vakar. Kaimiņš, spēcīgs vīrietis, kuru skaidrā jau gadiem redzēju tikai tad, kad viņš mežā skrēja.
Traģiski. Bet vēl traģiskāk tāpēc, ka pagasts jau gadiem atsakās pretī ciematam izveidot gājēju pāreju.Un tagad droši vien uzcels, bet nevienu dzīvāku tas vairs nepadarīs.
Un tā viņi klīst, dzēruši, noreibuši, ārpus realitātes, un nav neviena, kas viņus aizved mājās, neviena, kas aiz viņiem aizver durvis, pasargājot no apkārtējās pasaules iespējamajām briesmām. Arī es, nevienu pie rokas neesmu paņēmusi un nogādājusi mājās, tikai nodomājusi, par to, kā gan tādā stāvoklī viņš tiks pāri šosejai. Jo ir jāskrien. Jo gan-jau-nekas-nenotiks-jo-līdz-šim-nav-n
