muhahahaabļā, saņēmu komunālo maksājumu rēķinu. Un šis vēl skaitās silts mēnesis. Ja turpināšu strādāt šeit, tad ap pavasari no manis iznāks ļoti tieva sievietīte. Man vienmēr ir patikušas ļoti tievas sievietītes, nu lūk, arī manam treknajam lietus mākonis ir zelta maliņa.
Pēc brīvdienu sportošanas kāju ikri no rītiem sāp tā, ka knapi var aizlumpačot līdz virtuvei. Nekad vairs nesmiešos par nūjotājiem skrējējiem. Cienītais, par spīti maniem izteikumiem par pensīšu sportiņu, uz pastaigu pa kalniem paņēma slēpju nūjas un instrukciju kā skriet ar nūjām (slēpotāju vasaras treniņš). Kamēr viņš paskrēja-pagāja-paskrēja (izrādās, pareiza nūjskriešana prasa lielāku piepūli nekā mana vienkārši skriešana), es visu laiku lēnītiņām skrēju, kalnā augšā uz pirkstgaliņiem, lejā no kalna- bremzējot cik spēka. Nu ja- au!
Bet lieliski sabalansēta izklaide, ja liekas, ka vienam vairāk spēka un izturības nekā otram. Tās velna nūjas dod ideālu papildus slodzi, ja izmantotas pareizi. Pirmo reizi jutos labi, skrienot ar kādu kopā. Nekādas vainas apziņas, ka esmu par lēnu, vai dusmas, ka otrs diebj kā traks un pēc tam kalna galā saka, ka vairs nevar (mēs vienreiz mēģinājām skriet kopā Islandē, smalki miskomunikējām, un es apmetos riņķī pēc šitāda izgājiena un skrēju viena, tas tiek pieminēts vēl šodien! Es biju jauna un nervoza... Tagad tikai nervoza.).
Brīvdienās mēģināšu paskriet pa jaunības dienu takām, nu nevaru saprast- kā var skriet pa pilsētu. Vēl nesaprotu, kāpēc cilvēki neorganizējas lielākās grupās un neskrien pa Mežaparku. Tur nav jāriņķo bezgalīgi pa vienu aplīti, lai savāktu cienījamus 10km un var skriet pa zemesceļu, kas vispār ir ekskluzīvi pilsētā. Lai gan, varbūt ceļgali un potītes sagādā problēmas tikai man...
Nēnu, organizējas pavasarī, bet tad jau tā pat ir motivācija un gaisma, atšķirībā no rudens tumsības, slinkuma un krūmos sēdošiem ņegaģajiem (man ir lieliska, slimīga iztēle).
