līdz ar tumšajiem vakariem arvien grūtāk un grūtāk sevi piespiest izmest līkumu ar velo. Tā vien gribas uz mājām un ēst. Un skriet arī nevar, jo asfaltu ceļgali neturēs, bet Mežaparkā vienai bail (note to myself- pēdējo reizi skrēju aprīlī, ļoti slikti!).
Kā gan jūs tā- visu savu mūžu pilsētā esat nodzīvojuši un nemaz nesūdzaties?! Pilsēta izlaiž. Viegli būt dīvāna lopam un aizmirst par to, cik forši no rītiem novembrī mīties uz darbu. Pamanu izmaiņas, skaisto daudz mazāk, kad 50min vietā tikai 15min.

Brīvdienās beidzot tiku pie jāšanas savam priekam, mazais, rudais pēc komunikācijas un skriešanas noilgojies. Visu laiku sajūta, ka ar mazu dinamīta muciņu jāju. Un kad viņam neļauj skriet tik ātri kā gribās, viņš apvainojas un... "savācas". Tas mazais, vecais ķēms ir diezgan ļoti liels avots priekam, tajās reizēs, kad viņš ir nolēmis būt atsaucīgs, nevis pirmais īgņa ciemā.