es tūlīt sākšu ticēt lāstiem un enerģijas blokiem, vai ko nu tur sludina, tad kad tu, cilvēk, sevi vislaik savaino. Es esmu apdauzīta. Ar apbrīnojamu regularitāti krītu no riteņa un it kā ar to vēl nebūtu pietiekami, aizvakar nolikos arī no zirga. Pie kam stulbi, jo jutos tik priecīga un atslābinājusies. Aiz kam arī nokritu, nav ko atslābināties! Pie muguras un ceļa sāpēm, tagad varu arī pieskaitīt arī sāpes cirksnī, kas man droši vien neļaus šodien kvalitatīvi laikmetīgi iznesties. Un vēl jau arī ir sirds sāpes, kur tu, manu mazo draudziņ, palēninājumā skaties kā sabrūk tavi dvīņu torņi, un terorists esi tu pats...
sāp (dvēsele un Kanta gars manī) par maģistru, jo vienīgais secinājums pie kā vakar nonācām bija, ka nosaukums neder. Nekādu citu praktisku ieteikumu.

ai, ko tur daudz, tā pat mēs visi beigās nomirstam...

mēs esam jauni, mēs esam dumji, mums gribās ticēt, ka neesam aizspriedumaini, mums gribās nelaist vaļā un paturēt, bet paturēt jau neko nevar.
mēs domājam, mēs domājam, ka esam vienkārši. Mēs sapinamies savā meistarībā.
Mēs bieži vārtāmies paši savos dubļos un ciešam, reizēm ar baudu.
Mēs nēsājam krāsas, lai vienā rītā atklātu, ka tik un tā esam pelēki, un vienīgā krāsainā lieta telpā ir hiacintes smarža.
Mēs esam nedaudz inteliģenti. Mēs esam neizglītoti. Mēs ticam, ka šis joprojām ir tikai sākums, ka viss vēl būs. Mēs esam nelabojami naivi.
Mēs kautrējamies. Jūs mums patīkat.