lūk, man ir sāpe, pat ne sāpe- dusmas, jo acīmredzami es kaut ko ļoti nesaprotu par mākslas konceptu. Nē, man neliekas, ka māksla drīkst baroties no pilnīgi visa un rādīt to jebkādā veidā. Es uzskatu, ka mākslai tomēr ir jāuzņemas zināma morālā atbildība, par to kādā veidā tā runā par lietām. Hiperreālistiski izvarošanas gleznojumi un mākslinieciskas bildes ar bērniem, kuri tiek turēti seksuālajā verdzībā? Paldies, nē! Tas nav ētiski un par to var runāt arī savādāk. Tā nu ir vienīgā lieta, par kuru piekrītu vecajam sakārnim Maritēnam, ka mākslinieks var atrast veidu kā runāt par svarīgo tādā veidā, lai tas nebūtu konfliktā ne ar viņu pašu, ne mākslu kā absolūtu labo.
Bet ko tad es zinu un saprotu, vienīgā tuvā pārvaldes forma man ir totalitārisms, brokastīs es ēdu putru ar māksliniekus ierobežojošu ideoloģiju, un man ir vūdū lelle, kas nosaukta par Konceptuālo Mākslu!