interesanti, vai man vienai ir tā, ka pārmaiņu priekšā esmu gatava bēgt, kur acis rāda un ievīstīties savas dzīves iepriekšparedzamībā kā segā ap pulksten sešiem, kad zvana modinātājs.
Jo teorētiski sliktāk it kā nevarētu būt, ja neskaita, ka varu zaudēt savu pēdējā laika mierinājumu. Bet nevaru taču, vai ne?
tad nu lūk, tā vietā, lai cīnītos labākas nākotnes vārdā, es domās visu laiku postulēju, ka vairs necīnīšos, pietiek, ļaušu notikt kā notiek...
bet varbūt tieši necīnīšanās būtu nekāpšana autobusa un palikšana uz vietas. No slavenās sērijas- tev vajag, tu brauc. Bet no otras puses, tas taču ir pretrunā visiem piedzīvojumu un pārdzīvojumu kāro meitenīšu priekšrakstiem. Jo vai tad tā nebiju es, kas ar lāpstu pa priekšu skriedama brēkāju, mūžam dzīvot - why the hell not!
Un tiešām, why the hell not, uzlikt savu fuck off and die purniņu un doties izlūkos, nepatiks- vaino sevi tb kādu citu!
nav viegli būt wannabe domu revolucionāram, ja esi piedzimis kā ja u mame durochka...
oi, tochno durochka, shapochku zabila...

kad es smejos, es līdz sāpīgumam atgādinu sev māsu... Neviens cits to nepamana.
cik daudzus citus cilvēkus mēs tā nepamanām?
ēnas. ietekmes. autoritātes.
tas, ka mēs pēc sevis kaut ko atstājam, ir ļoti maldinoša doma.