Žēlabas arhīva ciršļa kabinetā
Te nu jāsaka, ka pēdējā laikā man ir tikai divi stāvokļi, viens no kuriem nav pārāk cienījams, vismaz manā izpildījumā, un tas būtu erebuš (jā, jā, gadā 2001., kā vakar atklāju, ir bijis tāds SIA Erebuš un Pupsiks un Co ar)otrs stāvoklis ir kārtīga mietiņpilsoņa jebšu vistas stāvoklis, kad plkst. deviņos esi ar seju spilvenā, jo mazais nabadziņš tā pārguris, ka tik tupi un turies.
Tātad šie divi stāvokļi ir mani noveduši izsamišanā, degradē manu līdz šim tik intelegtuālo dabu, ne spēka mācīties, ne uz lekcijām iet, ne gudrīti tēlot. Šajā sakarā man radās pārdomas par tēmu, a moš es tiešām esmu dura un nav ko te censties spīdēt un lielisko tēlot, mest pie malas sapņus un entuziastiskā nolemtībā mesties iekšā prokuratūras dzīvē... Jo nav jau nemaz slikti- i samīļo, i parunā, lakstu uzdāvina un ciemos aicina. A es te ar saviem pasaules glābšanas plāniem un citām bezjēdzīgām lietām ņemos.
Jāsaka gan, ka tik viegli nepadošos un sapņus par velns zina ko neatmetīšu, kas zina, varbūt tiešām atklāšu savu dzīves aicinājumu (Izglābt pasauli neskaitās, ibio!)