es teiktu - tas nav gluži pierast un paciest, tas ir vairāk kā tikt vaļā no tā uzslāņojuma, kas (es pieņemu, Tev arī) ir sakarā ar to, kā jūties. būt elastīgākam savu emociju priekšā, lai tās plūstu cauri, nevis sistos kā pret sienu.

tb, man šķiet, lielākoties emocijas kļūst neizturami mokošas ne tik daudz pašu to emociju dēļ, bet tendences justies slikti par to, ka jūties slikti, vai arī mēģinājumu tās apspiest dēļ.

tas ir tā kā ar vētru, kur ir tas trakais vējš, bet kaut kur vidū ir eye of the storm, kur, protams, nav superīgi un droši, bet ir daudz mazāk postoši kā apkārt. un terapija nevis aptur to vētru, bet iemāca nokļūt tajā eye of the storm.