December 5th, 2018
pai, zaķīt, skūpsti un skavas Tev
bet par raudāšanu -
varbūt tāpēc, ka tad, kad sākam atļaut sev just, izurķējam caurumiņu dambī, viss sāk gāzties ārā, ar un bez noilguma
vēl man samērā bieži post-factum ir licies, ka lielas skumjas it kā labos brīžos mēdz būt arī tādas deep down ne līdz galam apzinātas skumjas par visu to laiku, kad it kā varbūt varēja būt citādāk/labāk, bet nebija. nu, vismaz es esmu reizēm piedzīvojusi emocijas, kas robežojas ar izmisumu, kad ir viss pilnīgi normāli un droši, saistībā ar miglaināku vai skaidrāku apziņu, cik liela daļa no manas dzīves tomēr ir bijis drausmīgs sūds, mokas, maldi un semi-vājprāts, un cik stulbi, ka man iepriekš nav bijušas pieejamas tās lietas, kuras man ir palīdzējušas pēdējos gados un palīdz tagad
ā un vēl es mēdzu randomly raudāt vai panikot, jo uzmetas sajūta, ka viss tas sabūvētais ok stāvoklis ir tik neiedomājami trausls un tūliņ sabruks no tā vien, ka esmu tam pieskārusies
nu, vai arī Tev vienkārši beidzot ir izbeidzies darbu dunas adrenalīns un viss tas stress tagad ietekmē emocijas tīri fizioloģiski
katrā ziņā, raudāšana ftw, kaut kas tur bija ar tām asarām, kas uzlabo mūsu garīgo veselību, or smth, i would know, i am basically a leaky faucet AND look how great my mental health is :D
un tomēr, eh, Tu laimīgais (tā abstrakti) Berlīnesbraucējs :*
(p.s.varbūt alga tomēr būs laikā, esam tikušas pie viena norm ziedojuma, ja vēl ienāksies kādi apmaksāti rēķini, būs viss cool, tā ka baudi alu droši!)