manuprāt, tas drīzāk ir otrādi - vispirms pašos pamatos ir vēlme nelaist vaļā, bet bailes, ka tas nav iespējams, izveido to sagaidīšanu, ka atteiksies, kā aizsardzības mehānismu, kā mēģinājumu apspēlēt, apiet potenciāli gaidāmās sāpes

bet pai, pai, pai, mīļā vakardiena. tam visam vajag laiku pārstrādāties un dziedināties, un tā.