Ride o'clock

vakar atcerējos, cik ļoti man tomēr patīk ar ritenīti močīt pa mežu, taciņām un kalniņiem. Tas sagādā daudz lielāku prieku šobrīd nekā braukšana pa asfaltu. Jāmēģina tomēr pamainīt savus vakara izbraukumus. Izmaiņas slodzē noteikti nāks par labu un nedaudz līksmas plosīšanās nāks par labu galvai. Vakar izbraucu no meža ar platu smīnu. Posms gan nebija garš- Ragakāpa -> Bulduri, bet pilnīgi pietika, īsti nezinu kāpēc, bet kalniņi savelk muguras muskuļus.
Te nu mēs arī nonākam pie tā, ka lai arī man visu laiku gribās ātrāk un ātrāk, man tomēr nevar būt tikai viens šosejas ritenītis, jo kā tad es reizēm plosīšos pa mežu, nemaz nerunājot par ziemu!
Citās riteņu ziņās- pirku šaurākas riepas, lai būtu ātrāks, bet tā kā bildē protektors izskatījās mazāks, tad realitātē pie nekādām gludām riepām vis netiku un drošvien arī nekādas izmaiņas pretestībā nav, BET šīs ir vienas no labākajām riepām braukšanai pa smiltīm, visas iepriekšējās (700x42 vai 40) pret tagadējo 700x35 zaudē vienā setā. Tas man vienmēr ir besījis manā tūristniekā, ka smiltis kļūst par kaut kādu nepārvaramu šķērsli, bet nu tagad tas ir daudz maz atrisināts.