Ok, pirmkārt laikam jāsāk ar paskaidrojošu atkāpi, ka starp "arheoloģiskais atradums -> naratīvs" ir ļoti garš ceļš, kas sākas ar tīri informatīvām publikācijām par atradumiem, tālāk ved uz diskusijām arheologu starpā, un tikai tad tālāk jau, balstoties uz apjomīgu materiālu un neskaitāmām publikācijām, uz vispārīga stāsta veidošanos. (Lai labāk saprastu, var salīdzināt, kā tekstuāli un vizuāli ilustratīvi atšķiras publikācijas par šaurām tēmām un tādi vispārīgie darbi kā "Latvijas senākā vēsture").

Visspilgtāk atmiņā man palikuši divi naratīvi, kas tur tika aplūkoti.

Mednieki-vācēji.
Šajā naratīvā liels uzsvars ir tieši uz medniecības aspektu - ievēro, pēc tradīcijas pat nosaukumā pirmkārt ir mednieki. Un mednieki ir vīrieši, bet vēcēji - sievietes. (Protams, ka šis nošķīrums nav tik strikts kā sporta kluba dušām, bet lielos vilcienos tas nav pilnīgi aplams apgalvojums.) Naratīvs vēsta, ka medniecība, tātad, ir svarīgākā lieta šajā dzīvesveidā, mednieki ir tie, kas nodrošina kopienas izdzīvošanu. Realitātē tā gluži nav - liela dzīvnieka nomedīšana nav ikdienas nepieciešamība, turklāt gaļa ikdienas uzturā ir piedeva, ne pamats. Daudz lielāka nozīme ikdienas izdzīvošanai ir ēdamo augu vākšanai, zvejai un nelielu dzīvnieku medīšanai/ķeršanai ar cilpām.

Pāreja uz zemkopību.
Jā, tā ir tā pati, kas tiek saukta arī par "Neolītisko revolūciju". (Revolūcija - cik nevajadzīgi maskulīni ;) ). Problēma ar šo naratīvu atkal ir tāda, ka uzmanības centrā jeb naratīva "galvenais varonis" ir cilvēks, kurš defaultā tiek vienādots ar "vīrietis", un ļoti ilgi neviens neuzdeva vienkāršu loģisku jautājumu: kurš tad ir atbildīgs par to, ka sāka kultivēt ēdamos augus - mednieks vai vācējs?