Anthem for a Lost Cause

mīlēt kādu tik ļoti un tad vairs nekad ar viņu nerunāt. tikai apmainīties dzimšanas dienas apsveikumiem reizi gadā. Šodien tas ļoti ķeras pie sirds.
un ļoti pietrūkst. tas bija ļoti skaists stāsts. es domāju, ka esmu tam pieķērusies tieši tāpēc. ka bija skaists.
savā galvā izspēlēju scenārijus. kur es esmu pieaugusi un spējīga veidot attiecības. tikai es neesmu, kā pierāda tas, kā hendloju savas problēmas. Kā hendloju problēmas kategorijā "mēs".
un ne tikai tās. jebkuras. darbs, draugi whatever- it all goes down in flames when it comes to me. man ir nulle motivācijas jebkam. es neredzu jēgu censties. neredzu jebkādu saprātīgu attīstību. es varu ļoti daudz ko, but what's the point. jūtos kā tāds robots, kas spēj izpildīt to, ko ieliek rokās un arī ne vienmēr. Man piemēram, ir ap 80 neuzrakstītu darba protokolu. How about that. Man tas viss liekas tik bezjēdzīgi. Un mani gandrīz vai sadusmo tie, kas kas redz kaut kādu jēgu. Vai meklē to. tie liekas vismuļķīgākie. tava dzīve ārpus tevis nekas nav, un tas, ka rausties to apzināties, pieņemt, tevi manās acīs padara par gļēvuli. tā mūžīgā vēlme būt kaut kam vairāk, atteikties pieņemt savu niecīgumu, samierināties... the fucki is wrong with you?!
nu, un visādi citādi stulbi apcerējumi manā galvā. drošvien es gribu, lai citi nejūtas vērtīgāki kā jūtos es.