rūpīgi lasīju visus ierakstus par to, cik tā slēpošana lieliska, prātu un sirdi veldzējoša un vispār- dieva dāvana plebejiem! Tagad zinu- nekā tāda. Tik prātā un garā neveldzējusies kā šajās brīvdienās biju pēdējo reizi, kad tenisu spēlēt mācījos. Ikurāt pēc 15min slēpošanas uz cienītā draudzīgiem padomiem un ieteikumiem gribēju atbildēt ar sasvīdušas cepurītes iesviešanu sniegā un spiedzienu :"Īdžit!" Ezis protams ir lepns putns, līdz ar to 2 dienas- 16km. Kas iesācējam nemaz nav slikti (tā mani draiski uzmundrināja.)! Bet nu kājas sāp neprātīgi, vietās, kur nekad nav sāpējušas nekad. Un dies zin, es neesmu nekāda paklāja pelīte, kājas man spēcīgas, un muskuļi slodzi labi pazīst, bet nu šis bija izbrīns un apbēdinājums visam satrenētajam.
Tā ka tagad es zinu, ka visi šitie "leksim špūrītē un priecīgi laidīsim pa saules apspīdēto mežu -21C!" ir tikai tāpēc, lai ievilinātu mani nīgruma lamatiņās.
Kas labi, savās pacana skrejambiksēs un cepurē ar bumbulīti nemaz nejutos neērti, jo Igaunijā visi uzreiz pieņem, ka tu esi nedaudz nabadzīgs slēpotājs, nevis ar gaumes trūkumu sists latvietis.

Šis viss, protams, rezultējas tajā, ka tikmēr, kamēr pieturēsies sniegs un nauda, brīvdienas pavadīšu špūrītē, svīdīšu, nikni lamāšu valdību un visus tos, kas vēl man labu.