Vakar bija burvīgs vakars. Aizbraucu apskatīties Blumbergu un Spriedzi. Par jaunajiem un talantīgajiem man īsti nav, ko teikt. Lielākoties labākais, ko varu teikt, ir- smukas bildītes, ar retiem izņēmumiem, cerībā uz ko vairāk. Bet Blumbergs. Blumbergs sāp vēl šodien. Tā noskaņa noķer un nelaiž vaļā. "Visu laiku snieg" ir tik pilns ar bezcerību (nenovēršamību?!). Vārdi, I mean. Daudz jādomā, par to, kas mūsos paliek pāri pēc notikumiem un to, kā to atražojam savā prātā, kamēr dzīvē, iespējams, no tā distancējamies. Tas, ko gribu teikt, Blumbergs man saistās ar kaut ko ļoti gaišu, kamēr -pats izstādes fragments ar kaut ko tumšu un drūmu.
Pēc tam braucām vizināties gar Ķīšezeru un paviesojāmies Aizsardzības akadēmijas apkārtnē, kur, starp autoremontdarbnīcām un dīvainiem ķieģeļu izstrādājumiem aka mājām, atradās pusnodegusi "muižiņa" un vēl pāris skaistas ēkas. Izcili piemērots vakars riteņbraukšanai, sajutu pat tādu kā pavasarīgu smeldzīti, kas manā gadījumā nozīmē, ka esmu tāda kā laimīga.
Reizēm pārņem visaptveroša mīļuma un maiguma sajūta, bet pārsvarā preperēju savu motivāciju. Kritiski skatos uz katru savu jūtu un sajūtu. Reizēm lasu e-pastus. Vai vēl sāp? Sāp. Par to, ka nekad vairs tā nebūs. Tas tomēr ir diezgan apbrīnojami, ka es jelkad esmu spējusi tā pieķerties kādam.
P.S Dienā pie raksta par Ušakova karikatūru ir bilde- Ušakovs uz divriteņa, I am amused.