| 219 |
12. Jul 2018|18:47 |
|
sēžu futbola vārtos skolas aizmugurē. tie noteikti nav futbola vārti, jo ir daudz par mazu, bet es nepūlēšos sevi labot. apgāju ap dīķi, cenšoties neuzkāpt nevienai no miniatūrajām vardītēm. man liekas, ka ceļot ir drusku kā nonākt bezsvara stāvoklī, bet liekas, ka gravitācija mani šodien beidzot panāca ar trauksmi, emocionālu nogurumu un sevis nepatiku. nu, apmēram to, ko tik bieži jūtu rīgā. vakar bijām kopenhāgenā, jocīgi staigāt tur un atpazīt vietas un mācēt virzienus. ar igauņu meiteni palikām ilgāk par lielāko daļu grupas, atpakaļ braucām ar parasto autobusu. staigājām pa kristiāniju, priecājāmies par mājām. pirms tam cilvēku barā neplānoti sapīpējāmies. sen nebija tā. angļu valoda šķita kā svešķermenis manā mutē. šodien gribu nobēgt no cilvēkiem, atkrist atpakaļ sevī viens, lai nav tik sāpīgi. es tiešām nesapratu, ka visu šo pusotru nedēļu biju high on people and experiences. jūtos plāns kā ar akvareli uzkrāsots, tāpat šķīstu un bezformīgi izplūstu, un uzsūcos sevī. visu šo laiku esmu tikpat kā nerunājis ar draugiem un tagad pietrūkst, bet pietrūkst arī to ļaužu, kas te, jo es sev stāvu ceļā, lai pie viņiem tiktu. es sev vienmēr stāvu ceļā. |
|