| 217 |
5. Jul 2018|18:38 |
šodien ir pirmā apmākusies diena, pirmā diena, kad uzvilku apavus. visi bija pārsteigti. bet pēcāk atkal būs silts un visi džemperi, ko es paņēmu līdzi (un to ir vairāk par krekliem) var iet ieskrieties. sēžu pagrabstāva telpā: te ir divi dīvāni, klubkrēsls, galdi un garlaicīgi krēsli, toties nav cilvēku. tas nozīmē, ka te ir labi: nevaru izkratīt no sevis nogurumu, naktī atkal mostos ik pa pusstundai, jo jauna vieta un impulsi un smadzenēm daudz kas jāsagremo. ceru pierasts, šo nogurumu nevarēs izturēt ilgi, visi jau sen ir vienojušies, ka šejienes kafija ir kaut kāda jocīga un īsti nestrādā. esmu sadraudzējies ar igaunieti, francūzi, grieķi, amerikānieti, serbieti, bulgāru, palestīni, kanādieti, krievieti (nevis pakistāni, kā man šķita). te ir īsta bābele. mana angļu valoda brīžiem nomirst un brīžiem uzpeld. pie vainas tas nogurums - ne tikai muskuļos, bet arī prāta slābanums. naktī atkal mostos ik pa pusstundai, aizmigt atkal grūti. tā ir tā mana jocīgā lieta es nespēju aizmigt/gulēt jaunās vietās. mana dāņu izruna un saprašana uzpeld un nogrimst tāpat kā angļu. savā starpā gan visi runā angliski, lai gan daudzi turas kopā ar savvalstu ļautiņiem. es atradu te vēl divus latviešus, bet mēs neesam pārmijuši vairāk par diviem teikumiem. nešķiet interesanti.
esmu iesauļojies, no saules visvieglāk ir iebēgt pīpētāju lapenē, kur daudz uzturos. vakar ar frncūzi un grieķi tur trijatā sēdējām un dzērām alu un vīnu (pa laikam piebiedrojās citi un aizgāja), runājām par troņu spēlēm un tikām līdz tai brīnišķīgajai draudzības daļai, kad drīkst izteikt nejaukus jokus. man šķiet, ka esmu te daudz ilgāk, nekā patiesībā. pasaule ir sarāvusies līdz skolas ēkām, dārzam ap to un tuvējām veikalam. pat pilsētas centrs (15 minūšu gājiens) šķiet uz mani neattiecas. kur nu vēl tie e-pasti. moku recenziju, jo nav kāres rakstīt, gribu papļāpāt ar ļaudīm, bet bieži klaiņoju viens. nespēju satraukties. valodas arī pārbīda robežas: nevaru pateikt visu tā, kā gribu, jo vārdi pazūd, līdz ar tiem saraujos es kā cilvēks. es patiesībā esmu ievērojis, ka manās domās jau sen pirms atbraukšanas šurp bieži valda klusums. agrāk tā nebija. es īsti nezinu, kā tas nākas, bet man, protams, ir teorijas (tad jau domās nevalda klusums?). pirmā teorija: atmiņa nav precīza ne tikai attiecībā uz fiziskās pasaules notikumiem, bet arī domu pasaules notikumiem. otrā teorija: es kļūstu par intelektuāli pasīvāku būtni. trešā teorija: domas agrāk intensīvas padarīja trauksme, tagad tās ir mazāk. ceturtā teorija: aug vienaldzības līmenis. piektā teorija: tā varbūt ir pieaugšanas daļa, es domāju, ka pazīstu sevi labāk, nekā agrāk, tāpēc kaut kādi jautājumi prātā tiek risināti retāk, brīžos, kad esošie viedokļi atklājas esam novecojuši. sestā teorija: man ir mazāk brīva laika, tāpēc mazāk brīvas telpas domām, kas nav ikdiena.
man patīk bulgāru tautas mūzika. dikti smuka. man nepatīk viņu gaume. svētdien varētu aizbraukt ar prāmi līdz zviedrijai. man nepatīk pildīt mājasdarbus. bet lekcijas, uz kurām esmu bijis, pārsvarā ir interesantas. es patiesībā kavēju vakariņas. |
|