| 186 |
12. Apr 2018|20:37 |
nejaušu notikumu sakritība, ko varētu dēvēt arī par spontānu pavasara tīrīšanu, sidru un sautējumu, kas vārās pārāk ilgi, lika man palasīt veco blogu, kurā rakstīju no apmēram 18 līdz 20 gadu vecumam. es biju ārkārtīgi jūtīgs, nomākts un apmaldījies. no šīm trim lietām man pietrūkst jūtīguma. agrāk arī biju atklātāks pret sevi. tagad vietā nācis tāds kā lakonisms un mērķtiecība, kuras kursu es nevaru īsti nodefinēt. bet man ir aizdomas, ka tās ir dabiskas vielas, kas izstrādājas, kļūstot vecākam.
- internets ir baiss ar to, cik tam laba atmiņa.
- es agrāk spontāni un intuitīvu pratu interesanti strukturēt vai samežģīt tekstu. protams, ne vienmēr.
- lasot sākotnējais cringe diezgan drīz pāriet un kļūst interesanti. domāju, tas tāpēc, ka šķiet - būs jāsaskaras ar agrāko sevi un apziņa, ka šībrīža man ir radniecība ar agrāko sevi, raisa kaunu. pēc tam, atpazīstot sevi tekstā, rodas tāda kā nostalģija. bet varbūt emocijas mainās, jo sākumā šķiet, ka tie teksti noteikti būs šausmīgi, bet tad es pārsteigumu secinu, ka daļa nemaz nav tik traki, jo es taču rakstīju salīdzinoši regulāri - pat ja tās bija vien tādas mulsuma pret dzīvi pilnas coming of age pārdomas un izplēsumi no ikdienas. |
|