| 151 |
24. Dec 2017|19:41 |
vakar aizgāju gulēt pirms desmitiem un no rīta arī pamodos pirms desmitiem; tik sen nebiju cēlies bez modinātāja. pastaigājos gar jūru, jutu kā no muskuļiem izplūst pēdējo nedēļu gaļasmašīnas režīma spriedze. jūra vienmēr ļoti labi atvelk, nomierina. staigāju tur, domāju cik svarīgi ir uzaugt vietā ar plašu horizontu, svarīgi arī pie tāda atgriezties. nespēju noformulēt to svarīgumu, visi mēģinājumi atkal atduras pret banalitātēm un šķiet neizsmeļoši. bet zinu, ka man ir taisnība. šausmīgi pietrūka tās liepājas. pēdējoreiz biju laikam vasarā. man šķiet, kaut kas ir mainījies tajā, kā šejieni redzu.
vakardiena bija decembra sliktuma kulminācija - biju palicis pie a. un negulējis: nevaru pie viņa aizmigt, jo stulba anxiety, kārtējā bezmiega fāze, vai vēl kas cits. un tad vēl man visu dienu gribējās vemt no pārguruma - sēdēju tāds grausts studijas stūrī, kamēr k. enerģiski lēkājot iesildījās pļāpai. neko jēdzīgu nepateicu. pēc tam pusstundu sēdēju uz zemes smaku pilnā autoostā un vēlāk raustīgā, nelabuma pilnā miegā autiņā.
līdz gada beigām nekas nav jādara - pat jābūt darbā. tas viens raidījums tāds nieks. bet es jau tagad jūtos nemierīgi, meklēju lietas, kam pieķerties, un tādu netrūkst, bet pie vecākiem jūtos kaut kā jocīgi ierobežots savās nodarbēs. tā ir neobjektīva sajūta un atmiņas par sevi šajā vidē, kas mani padara rīcībnespējīgu visās izpausmēs. ievēroju, cik strupas un nevajadzīgi asas bieži ir manas atbildes viņiem. tas ir negribēti. es vispār kļūstu ļoti ass un nejauks neērtās situācijās, izvairos no atbildēm ar strupiem, nesmieklīgiem jokiem. lūdzu tēvam, lai viņš mani nesauc mīļvārdos - to dzirdēt no viņa puses man ir drusku pretīgi, tajos brīžos šķiet, ka viņš mani aizvien tur gūstā. īstenībā dikti daudz darba vēl jāiegulda augšanā. bet lai pagaidām paliek - šobrīd beidzot var drusku atpūsties un labi pabūt. |
|