| 125 |
28. Sep 2017|18:56 |
|
šodien no rīta braucot uz darbu tāda rudenīga migla, redzēju kā uz tērbatas ielas ļaudis kapitulē gadalaikam un vāc nost vasaras terases - divas vai trīs. pēcāk, braucot uz akadēmiju, man ķermenis pēkšņi atcerējās, kā ir būt rudenī. apmēram tā, kā ieguļoties ūdenī pēc nepeldētas ziemas tu ar pārsteigumu secini, ka tavs ķermenis atceras, kā peldēt, un tas šķiet tik dabiski. tāda muskuļu, instinktu atmiņa. galvā pat sāka virknēties kaut kādas dzejoļu frāzes - sen tā nebija bijis. šaubos, vai vajag tām ļauties. un tad vēl jau otro reizi, braucot uz akadēmiju, redzēju vīrieti ar suni-aklo pavadoni. un tas vīrietis tomēr nelikās akls, jo mēs saskatījāmies un es būtu varējis apzvērēt, ka viņš lasa reklāmu izkārtnes. kaut kādi prozas aizmetņi kņudina smadzenes pakausī, dīgst no kakla pie galvas pamatnes. vēl beidzot aizvedu labot telefonu - esmu nodzīvojis jau nedēļu bez. bet nepietrūkst. referātu par munku gan vēl neesmu saņēmies uzrakstīt. izdevniecībā beidzot pieņēmām darbinieku - būs mierīgāka dzīve. tāpat šodien izdevās novērst krīzi ar raidījuma neesamību. šī ir laba diena - ne asi kā palēciens, bet līgani kā šūpoles. |
|