| 91 |
14. Apr 2017|20:26 |
nākamnedēļ pārvācos. dzīvošu krietni jaukākā vietā ar biedru, kura izvēli sāku apšaubīt - uz nerviem nekritīs, bet diži interesanti vai draudzīgi arī nebūs. būs tikpat kā es dzīvotu viens. nu labi: viens un ar kaķi. pirmo reizi pārvākšanos uztveru tik vienkārši - bez stresa, bez sevišķas aizrautības. varbūt tas tādēļ, ka šoreiz visu esmu saorganizējis un saplānojis neparasti ātri un veiksmīgi. bet vispār emociju pēdējā laikā man ir ļoti maz. tik maz, ka tas mani mēreni satrauc. liekas, ka vienīgais dzīves satvars ir darbs, bet manis paša ir palicis pavisam maz. varbūt pie vainas tas, ka šobrīd akadēmiju izjūtu kā traucēkli, kas aizņem daudz telpas domās (lai gan maz laika praktiski), tādēļ attur no citām lietām. vispār esmu vīlies savās studijās, un ļoti gribu norakstīt šībrīža emocionālo tukšumu uz mācību rēķina.
ir tik daudz lietu, notikumu un cilvēku, kas mani absolūti neinteresē. piemēram R - ziņkārības pēc aizgāju ar viņu uz randiņu(?), un, lai gan bija jauks vakars, es kopumā jutos diezgan nogarlaikots. varbūt par daudz ātri izdaru spriedumus, varbūt nepietiekami iedziļinos, varbūt vienkārši esmu dumjš - cilvēki nereti smejas par to, cik daudz lietu man nepatīk vai šķiet neinteresantas. vispār pēdējā laikā izjūtu garlaicību kā tādu barjeru. piemēram, zinu, ka šobrīd man vairs nesagādātu īpašas problēmas uzturēt sarunu ar ļaudīm, ja to vēlētos, bet pārāk bieži neredzu tam jēgu. tajā pašā laikā man ļoti kārojas garas, saturīgas sarunas. izklausās, ka dzenu sevi strupceļos.
citi sīkumi - otrdien jāiesniedz lapiņa par kursa darba pagarināšanu. tagad būs jānodod 8. maijā. ļoti labi, tikai nupat tiešām būs nopietni jāķeras tam monstram klāt. |
|