| 77 |
27. Dec 2016|13:04 |
visus ziemassvētkus pavadīju vārtoties gultā, skatoties kompī pa vairākām filmām dienā. no mājas izgāju tikai vienreiz, lai slimnīcā apciemotu opi - viņam plaušu karsonis un vecuma vārgums. tāli radinieki ģimenes saietos vērtējot radu bērnu augšanas sasniegumus bieži izmet piezīmes par to, kā laiks skrien. skatoties uz vecajiem, to laikam nepienākas teikt, lai gan laiku tikpat labi var novērtēt arī dilšanas procesā. tā es domāju sēžot uz vienas no trim tukšajām gultām palātā, aiz loga dūmoja kačegarka. mamma saka, ka vecumā tikt pie plaušu karsoņa ir vissliktākais.
no rīta gaidīju rīgas autobusu pieturā pie mājām, tas ilgi nebrauca, un es nobijos, ka būšu palaidis to garām (tā vienreiz jau ir noticis) - ielēcu tramvajā, lai paspētu uz autoostu (liepājā aizvien ir tie kompostrieri, kas uz biļetes uzdrukā brauciena laiku), un, izvairoties no saskatīšanās ar citiem agrīnajiem braucējiem, pētīju reklāmas tramvajā. uz vienas no tām (kas reklamēja profesionālo izglītību) sauklis "plāns tavai dzīvei".
aizvien īsti neprotu gulēt transporta līdzekļos - autobusā pa brīdim iesnaudos uz minūtēm piecpadsmit, starpām lasīju kaplinska dzeju. ļoti patīk tā tīrība un miers. tas ir kaut kas, ko es gribu iemācīties ne tikai tekstā, bet dzīvē vispār. pamostoties neilgi pirms rīgas, ievēroju, ka pļavas baltas. šis ir pārejošais sniegs, zinu, bet tāpat palika vieglāk. vienkārši pietrūkst gaismas. ja godīgi - pietrūkst arī rakstīšanas.
sēžu darbā, slinkoju, ceru, ka īslaicīgā ikdienas ritma maiņa nebūs sagrāvusi to (stresaino) līdzsvaru, ko iepriekšējās nedēļās biju iemācījies noturēt. nevaru atļauties būt noguris. arī banka vēl nav devusi nekādu ziņu par to, vai dabūšu atpakaļ naudu. |
|