| 297 |
[26. Maijs 2020|20:48] |
|
izskatās, ka sajūtās medusmēnesis ar sevi beidzies. dikti kaifoju par neatkarības sajūtu un spēju izvēlēties visas lietas, justies atkarīgs tikai no sevis. un tad redzēt savas izvēles iemiesojamies, un to, kā es atspoguļojos savā vidē un dzīvoklī. bet tagad jūtu atgriežamies vilkmi pie cilvēkiem un piederības, un vajadzību vairāk runāt un dalīties. tās lietas manī nekad nav atradušās līdzsvarā. bet visi ir tik aizņemti un nopietni, un kaķe šodien saplēsa divus puķu podus, šoreiz abus ar puķēm. nezinu, cik ilgi varēšu ļauties naivai ticībai savu botānisko prieku nākotnei. gāju pa ielu un domāju, ka doma ir tāds tausteklis, kairinājums. gandrīz fizisks. tu domā par kādu sajūtu, un tad tā kļūst stiprāka tāpat kā sāpes, bakstot pušumu. |
|
|