| 180 |
[3. Apr 2018|18:19] |
|
man bērnībā šķita, ka aktierim ir viena no bīstamākajām profesijām pasaulē. es domāju, ka nāve filmās ir īsta nāve. nevarēju iedomāties, kā kāds var izlemt strādāt par aktieri, ja režisors filmā jebkurā brīdī var izlemt, ka tevi ir jānošauj. filmēšanās likās ļoti bailīga. bet man bērnībā vispār bija ļoti bail no nāves: es atceros, ka bērnudārzā, kad vajadzēja izvēlēties profesiju, kurā gribētu strādāt, es teicu, ka būšu taksometra šoferis (to audzinātāja izlaidumā pieteica mikrofonā visai zālei). ilgi galvā pirms tam rēķināju, kura no man zināmajām profesijām ir ar vismazāko nāves potenciālu. |
|
|
| 181 |
[3. Apr 2018|20:00] |
|
nevaru nobalansēt savu vēlmi pēc sabiedrības. lielākoties es gribu, lai visi mani liek mierā, bet tad dažkārt (un tā sajūta vienmēr nāk spontāni) tik ļoti gribas sarunas un cilvēkus - kā tagad. būtu milzīgi ērti, ja man cilvēkus gribētos tad, kad viņi jāsatiek, un negribētos tad, kad ir daudz cita darāmā un nevienam nav laika. |
|
|