| 37 |
[1. Sep 2016|19:57] |
pēdējais vakars kopenhāgenas bibliotēkā. šovakar vēl jāsatiek ēriks, jāpabeidz krāmēt čemodāns un tad jābrauc uz lidostu. šodien sabira darba e-pasti, jūtu kā atkal tieku ievilkts ikdienas plūdumā, šodien (vai vakar?) ieraudzīju arī jauno akadēmijas grafiku. liekas, būs interesanti; izskatās, ka trešo reizi mācīšos franču valodu. kāpēc gan ne? vēl pieteicos par brīvprātīgo riga iff, jo ieraudzīju, ka brīvprātīgajiem piedāvā arī ko interesantāku par figņu krāmēšanu un biļešu kontrolēšanu. sorrī, bet to es par iespēju tikt uz vienu/divām filmām savā brīvajā laikā vairs negribu darīt. gribu krāmēt figņas tekstos.
tagad esmu saklausījies dāņu valodu, sapircies dāņu grāmatas, un man beidzot ir parādījusies īsta interese iebraukt valodā un kultūrā. laikam tāpēc, ka nu tā vairs nav abstrakts lielums slikti nokopētā lapā no mācību grāmatas vai pāris kinofilmas. tā ir vieta, pieredze, pavadītais laiks un pusotra izfočēta filmiņa. iespējams, ka tādas sajūtas ir saistāmas ar jauna mācību gada sākšanos un līdz ar to neizbēgamo apņēmību mācīties. gribas ticēt, ka tas nebūs pārejoši, jo uzdzīve, kas novērsa manu uzmanību pirmajos gados, tādos mērogos man vairs nešķiet vilinoša. redzēs kā izdosies salāgot darbu izdevniecībā ar mācībām, bet cerams, ka vakari man būs brīvi. tas izklausās labi. tiešām labi.
nezinu par to ceļošanu - it kā gribētos visu kaut kā glīti kopsavilkt, pielikt šiltīti, kur rakstīts, ka šis bija tā un tā, un notika tas un tas, bet nevaru atrast īsto vispārinājumu. nebiju tik ilgi viens (nosacīti) bijis ārzemēs. nevarētu teikt, ka esmu darījis kaut ko, vai juties kaut kā, kā nebūtu rīgā. tikai vairāk fočēju. tas arī ir labi.
lasu te draugu blogus un ko nu vēl ne: ir tā jokaini lasīt to, ko viņi uzskata par gana privātu (vai grūti formulējamu/neveiklu), lai nepateiktu tiekoties, bet ne tik privātu, lai to nevarētu pavēstīt ar datora klaviatūras starpniecību. pārsvarā tas vienkārši rada vēlmi kādu apskaut vai iepļaukāt. (dažkārt abus reizē.) bet par to, kas blogos, jau mēs satiekoties nerunājam. satikšanās pārsvarā ir īsas, un tām jābūt vieglām, izklaidējošām (kaut kā tā, šķiet, tas ir pieņemts), bet tie ieraksti vai sajūtas/domas ne vienmēr tādi ir. tad nu tu lasi par to, kā iet vienam cilvēkam, satiec citu cilvēku. mēģināt šīs būtnes atkal savienot ir intelektuālās/emocionālās kapacitātes tests. vai arī es vienkārši esmu cilvēks, kas ļauj klusumam ievilkties. es noteikti esmu, bet nezinu, vai tas ir pie vainas. pārlasot šo rindkopu secinu: varētu rakstīt tā, kā domas šaujas manā galvā. noīsinātas cēloņsakarību ķēdes, tikai pieturas punkti, neviens nesaprastu. vai cilvēki vienmēr jūtas vientuļi?
kāpēc es šo? nezinu. ja palaižu tekstu, tas aizpeld pašplūsmā. jēgas tik vien kā izvingrinātas falangas.
es to aiziepriekšējo rakstīju, jo atcerējos to sajūtu (es biju apkurījies, jo kristiānijas marihuāna): stāvēt muzejā pie ieejas zālē, pilnām ar apdilušām skulptūrām vecumā tā ap diviem tūkstošiem gadu. stāvēt un pēkšņi apzināties, ka vēsture neatceras kā vārdā nevienai no šīm sejām. vēsture ir aizmirsusi vārdus, bet ne sejas. un tā nebija vienīgā tāda zāle. es īsti nezinu, kā tas ir saistīts. šis fakts man vienkārši šķiet ārprātīgi skumjš.
apātijas un pašdestruktīvu domu periodiski, neregulāri uzliesmojumi nav mitējušies. kā lai nošķir to, kurā emocionālā stāvoklī izdomāta doma ir tuvāka realitātei? es vienkārši izvēlos to, kas man liek justies ērtāk. vispār - vai ir iespējams domāt tiešām racionāli? teiksim, novērtēt kādu situāciju/lietu/cilvēku? vai tad jebkurā brīdī domu plūsmu (tā kā paisums un bēgums) neietekmē emocijas? cilvēks taču vienmēr kaut kā jūtas. pat tā dramatiskā frāze "vairs nebija spēka just", "viņš/viņa jutās pilnīgi iztukšots" ir ļoti konkrēti emocionālie stāvokļi. jāpalasa gudras grāmatas. vienmēr jūtos par dumju. |
|
|