| 15 |
[21. Jun 2016|00:10] |
katru dienu, katru mirkli prāta aizkaktā ir viens absurds jautājums: kad es pīpēju, es gribu jautāt "kā tas ir - pīpēt?", kad es klausos sarunās, es gribu jautāt "kā tas ir sēdēt šeit un klausīties sarunās?", kad es žagojos, es gribu jautāt "kā tas ir - žagoties?".
tas ir absurds, es zinu, jo atbilde ir tik klātesoša, ka nav pasakāma, tā nevar būt vienlaikus manos vārdos un mirklī, tas nav loģiski. es neatceros no kurienes un kad, un kāpēc šis jautājums parādījās. tas ir it kā ik mirkli es sev kniebtu delnā, lai pārliecinātos vai esmu šeit un vienlaikus novērstos no "šeit", lai koncentrētos uz savu jautājumu un tad to atkal aizgaiņātu. it kā es ļoti mēģinātu pārliecināt sevi par kaut ko. bet vispār jau interesanti: tev šķiet, ka esi savu prātu izrakājis krustu šķērsu, vienīgais, kas ir palicis, es sociāli neveikli kurmju rakumi, bet kaut kā atrodas vēl tīrs un mierpilns mauriņa pleķītis. tagad es atvainošos sev par to, ka šo rakstu.
kā tas ir - spiest šos taustiņus? |
|
|