| 63 |
17. Nov 2016|14:25 |
atceros, kā bērnībā saulainās dienās spēru garu, strauju soli lai uzkāptu savai ēnai un nostātos tās pašā viducī. kaut kur krūšu apvidū. dažkārt skrēju cenšoties ēnu panākt, tad mainīju skriešanas virzienu un mēģināju to noskriet, atrauties, aizbēgt. līdzīga sajūta pēdējās nedēļās - centieni noskriet, atrauties, aizbēgt no visaptveroša apnikuma.
drīz jānāk nogurumam, kad apstāšos un atkal mēģināšu iekāpt tam pašā viducī.
sēžu akadēmijā un cik ļoti koncentrējos uz lekciju par vulfu, tik ļoti laižu gar ausīm lekciju par džoisu. vēl jāieskrien mājās, tad uz darbu, tad uz autoostu un liepāju. pa ceļam jāpabeidz iesniegums igaunijas kkf, pa brīvdienām jāuzraksta recenzija un skolas darbi, jāaiziet līdz jūrai un vismaz vienu nakti kārtīgi jāizguļas. ceru, ka liepājā būs vējš. vajag, lai jūra ir trokšņaina un sāļa, iesit tam apnikumam tajā vietā, kur man nekad mērķī nav izdevies trāpīt ar šautriņu.
esmu sācis dzert kafiju katru dienu. |
|