| |
[Mar. 31st, 2006|04:51 pm] |
| [ | mood |
| | nez.. | ] |
| [ | music |
| | SWH | ] |
Cilvēks ir kā tāds mazs pārsteigums. Vairāk vai mazāk smuki, dārgi, rūpīgi iesaiņota dāvaniņa. Komplicēta. Izzināma. Iepazīstama. Tad-varbūt iemīlama, varbūt vienaldzīga, varbūt nīstama. Kādā konkrētā "plauktiņā" ieliekama. Attiecīgi patērējama. Saudzējama vai ignorējama.
Bet ir tādi, kuri iekāro tikai iesaiņojumu. Iedomājoties, iztēlojoties, izfantazējot, kas aiz tā varētu būt, bet neuzdrošinoties, nevēloties atvērt, izsaiņot. Baudot tikai vizuāli. Varbūt reizēm tā arī labāk. Reizēm iesaiņojums ir daudz skaistāks, pievilcīgāks par pašu pārsteigumu. Galu galā dāvanas arī mēdz būt nepiemērotas. Reizēm pat žēl, ka esam saplosijuši skaisto iesaiņojumu, lai pārliecinātos par dāvanas nepiemērotību.
Bet neriskējot, mēs varam neiegūt, neiepazīt kaut ko sev tik ļoti vajadzīgu, nepieciešamu. Kaut ko, kas ir radīts tieši mums. |
|
|
