| |
[Jan. 22nd, 2018|11:39 pm] |
Tas aizgājušais laiks, kurš nekad vairs nebūs atgūstams,
Nekad mūs arī nepametīs
Tās aizpūstās smiltis ir berzušas un skrāpējušas
Tas aiztecējušais ūdens ir slīpējis un veidojis
Gludus, ar skrāpējumiem, reizēm izrautiem robiem, cerams, pieslīpētiem.
Varētu gribēt mazāk strīpu, vairāk gluduma. Bet ir kā ir.
Un viss ir tepat- tas laiks un smiltis un ūdens. |
|
|
