| |
[Aug. 29th, 2016|10:50 am] |
Ir reizēm tā, ka kaut ko gaidi- konkrētu spriedumu. Ceri, ka spriedums būs pozitīvs, bet izdomà arī, ka samierināsies un KĀ dzīvosi tālāk, ja tas būs nelabvēlīgs.
Tas spriedums izrādījās labvēlīgs, tikai pasniegts tika tik atšķaidītā mērcē, ka prieka vietā palika vien "nu jā, nu labi, it kā.. "
Bet vakarā atradās viena fotogrāfija, kas to stiklu/burbuli saplēsa un prieks atnāca.
Pēc O piedzimšanas bija tāpat- gaidiju to lielo prieku un laimi, bet grūtniecība bija tā nogurdinājusi, ka pirmās 3 necēļas bija tāds pats stikls visam priekšā. Un tikai tad ar viņa pirmajiem skaļajiem smiekliem es arī beidzot sajutu laimi.
Nē, es neesmu piedzemdējusi, man tikai saslēdzās kopā 2 dažādas situācijas.
Nekad nevar zināt kurš sīkums un kurā brīdī atraus to spundi vaļā. |
|
|