| šitas atkal jāpeifiksē |
[Apr. 16th, 2013|10:54 am] |
Atnākam mājās no dārziņa, pārģērbjamies, Olis uzrāpjas uz krēsla pie galda - parausta peli, pabaksta klaviatūru, nokonstatē, ka dators izslēgts, norāpjas no krēsla, aiziet galdam sānā, pastumj datoru sāniski, piespiež ieslēgšanas pogu un fiksi rāpjas atpakaļ uz krēsla, skatās kā dators ieslēdzas un skaļi smejas.
Kādu brīdi ļauju padauzīt klaviatūru, tad dzenu prom.
Šis apvainojas, uzrāpjas uz agrākā TVgalda, aizsniedz augsto plauktu kur tiek nobāzta TV pults ("lai bērns netiek klāt"), paņem pulti, elsdams, pūzdams norāpjas lejā, iesēžas dīvānā kā ķeizars un ieslēdz teļļuku.
Kādas 10 minūtes ir miers, tad iet meklēt ko vēl varētu sadarīt.
Pirmajā reizē biju mēma par šitādu šefošanu, bet vakar viss atkārtojās tāpat.
Upd: un vēl nesen tas laiks, kad pat apgriešanās uz otriem sāniem bija milzīgs sasniegums. |
|
|
| hm.. |
[Apr. 16th, 2013|11:12 am] |
Piektdien ar draudzeni bijām uz izrādi "Sieviete-dieviete"
tad, kad aktrise jau 3x, aplausiem skanot, bija aizgājusi un atgriezusies un vairs nenāca atpakaļ, zālē neviens joprojām necēlās kājās, bet pacietīgi gaidīja. Gaidīja aktrisi atpakaļ. Un ne jau uz pakloniem, bet uz izrādes turpinājumu.
Kad durvis atvēra meitene, kura visus ielaida zālē, draudzene klusumā pateica "tas tomēr nebija joks un mums jāiet.."
Vēlāk braucām tramvajā, viņa novilka "man par to izrādi vēl jāpadomā".
Vēl vēlāk satikām viņas MV, šis prasa "nu kā izrāde?"
Saku "Kā Maļēviča kvadrāts - vajag tikai kārtīgi piedomāt."
Es pat vēl šodien par viņu domāju. Un tāpēc laikam nemaz nevar teikt, ka slikta. Jo tāds jau ir katras labas grāmatas, izrādes, filmas mērķis - likt aizdomāties, vai ne?
Tā nu es domāju. Un mēģinu saprast - kas tas īsti bija.
|
|
|