| |
[Nov. 4th, 2011|10:28 am] |
Esmu iemācījusies nepateikt, bet tagad jādomā - cik daudz nepateikt un ko pateikt?
Nerunāt nemaz arī nav risinājums. |
|
|
| par sievišķīgo |
[Nov. 4th, 2011|10:31 am] |
Man patīk kurpes /kā visām/, bet tā nav mana vājība. Jo esmu praktiķis.
Bet man ir pavisam īpašas attiecības ar mēteļiem.
Man mētelis ir statusa rādītājs un apģērba gabals pret kura iegādi nedrīkst attiekties nevērīgi un taupīt naudu. Jo mētelis - tie nav nekādi plandoši brunči vai šļop, šļop basenes. Mētelis tas ir nopietni. Mētelis tas ir cienījami.
Pavisam sen /kad vēl biju jauna/, man ļoti, ļoti patika Klementi reklamētais stils un es ļoti, ļoti cerēju, ka tad, kad pati pelnīšu, tad man būs mētelis no Klementi. Bet tad, kad sāku pelnīt un varēju atļauties mēteli*, Klementi zīmols jau bija pārsaukts /vai pārdots/ Mosaic un viņiem nebija tā, ko es meklēju. Tā nu toreiz es tiku pie evermen mēteļa, kurš man joprojām ir ļoti mīļš, kaut ir pāris cilvēki, kas jautājuši "vai Tev tas pelēkais vēl nav apnicis?". Bet kā gan var apnikt lieta ar stāstu? un te atkal pierādījums, ka labu lietu var valkāt pat 10 gadus. Pēc tā man ir vēl viens mētelis, bet to es nemaz nedrīkstu pieminēt, jo tas nemaz nebija mētelis, vienkārši tika steigā nopirkts un tagad ir mans kauna traips kuru nesaņemos izmest, bet stāstu sev, ka noderēs ziemā ar ratiem ikdienā staigājot. Un tad nāca mans otrs mētelis - bez birkas, bet pašas šūts un no vilnas auduma. Valkājas joprojām.
Un visbeidzot mans trešais mētelis. Pavisam svaigs. Vēl skapī ar birkām. Tāds elegants vilnas. Lepnā klusumā gaida ziemu. |
|
|
| |
[Nov. 4th, 2011|10:57 am] |
Vakar staigājot sapratu, ka man jau trešo gadu nav rudens depresīvo noskaņojumu.
Lai kā to gribētos noliegt, depresīvie tomēr ir no nesakārtotas priv dzīves. |
|
|