| par kulināro apmātību |
[Aug. 5th, 2010|12:40 pm] |
Kopš gatavoju, ciemos dodoties, vienmēr ko cepu- siera pīrādziņus, saldās vafeles, kanēļmaizītes, vecrīgas, uz alus tusiņiem-picas, utt.
Un šodien es esmu noslinkojusi, jādodies šašlikot pie draudzenes mammas, un es neesmu neko pagatavojusi. Būs jāpērk kaut kas veikalā jau gatavs un man nez kāpēc tas šķiet tik nožēlojami kā necieņas izrādīšana/nevērība.
Kaut gan pie manis jau ar neviens nenāk ar ko pašceptu un tas nešķiet nekas briesmīgs.
Bet es jau neesmu kā citi. Es taču esmu lieliskā :p |
|
|
| |
[Aug. 5th, 2010|10:49 pm] |
Mums šodien ar družku bija tāds baigais pasākums - Kurzemnieku tradicionālo ēdienu baudīšana.
Un tas ēdiens bija lūk šiten tāds:
ugunskurā uz oglēm no abām pusēm labi saceptas sālītas siļķes /ar galvām un iekšām/, sacep tā, lai no ārpuses paliek melnas un aplipušas ar oglēm. Liek galdā. Tad bļodiņā ielej/ieliek rūgušpienu, tajā ieliek pāris karotes krējuma, treknumam, un tad tajā liek pa gabaliņiem to siļķi. Ar visiem pelniem, mhm. Ēd ar karoti un piekož klāt vārītu kartupeli.
Tad otrais tradic ēdiens - vārošā ūdenī iebēra pāris saujas putraimu un ar ēdamkaroti ielika rūgušpiena pikas. Nemaisa, sāli/cukuru neber. Nogriež uguni, uzliek vāku, atstāj uz laiku /kamēr siļķi cepām/. Un tad šito lej bļodiņā un ēd atkal ar karoti. Sauca šito par skābputru, bet nu putra tā nebija - dubļu krāsas ūdens ar putraimiem un tām rūgušpiena pikām.
Es to visu arī ēdu. mhm. Bet nu bija dīvaini. Diezgan dīvaini. Bet pagaidām vēders neko nesaka.
Otrreiz gan diezvai. |
|
|