| |
[May. 27th, 2008|03:35 pm] |
"Nekārdini, man arī gribas..." (c)
|
|
|
| |
[May. 27th, 2008|11:09 pm] |
Tu vienmēr būsi manas zelta atmiņas.
Un zināmā mērā mans sākums.
Viss sākās ar vienu un drošvien beigsies ar to pašu, bet pa vidu ir gadi. Ar mācībām piepildīti gadi.
Nekad man neizdosies noformulēt vārdos Tavu lomu manī..
Es vakar biju uz Marijas ielas. Tāpēc tas viss tagad.
Viss sen jau notiek citur, bet joprojām sajūtu sarkanās sienas, ādas dīvānu, baltos peldmēteļus un vienmēr dusmīgo naktssargu pie vārtiem.
Tur bija tāda silta smarža, pēc ozolkoka un cigaretēm. Un Tevis.
Viss taču bija atrunāts un es modos 6.15, lai paspētu aizmukt pirms viņš pamostas. Jo rīti nebija plānos.
Bet pēc 3 gadiem, viņš pavirši izmet frāzi: "Tu vienmēr tik agri kaut kur skrēji prom"...
|
|
|