| |
[Apr. 9th, 2008|02:59 pm] |
Kaut kur ir pazudis patiesums.
Galvenokārt pieskārienos. |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|04:09 pm] |
Ir forši, ka Tu man esi, ir ļoti labi, kad ir kāds uz kuru paļauties, man ir jautri ar visu kompāniju, man patīk, ka Tu zvani, lai pateiktu, ka gribēji tikai parunāt.. man patiesībā patīk viss, bet.. es neesmu iekšā. Es esmu no malas.
Daļa no manis vēl ir līdz galam neaizgājušajā. Daļa no manis ir man pašai.
Es šobrīd varu dot savu klātbūtni, bet nevaru dot vairāk.
Mani biedē, ja runā par pieradināšanu. Es šobrīd tam pretošos. Un, jo vairāk Tu uzstāsi, jo tālāk es mukšu.
Jo nav manī šobrīd, vienkārši nav.
Šovakar man to vajadzētu pateikt.
|
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|10:59 pm] |
Tā.. viens te šovakar jūtas labi.
Ārdās pa dīvānu.
Piegāju klāt, gribēju ko dusmīgu teikt, bet pienāca klāt, apostija un nolaizīja man degunu.
Vairs jau neko. Kā tad uz tādu bļausi. |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|11:04 pm] |
Izjauktiem matiem, piepampušām lūpām, kailām pēdām uz pirkstgaliem tipinot...
Kad vēl, ja ne tobrīd?
Iemīlēt. |
|
|