| |
[Aug. 25th, 2007|12:43 am] |
Iegājusi sevī un nenāk ārā. |
|
|
| par motorlaivām |
[Aug. 25th, 2007|12:57 am] |
Sīkas ilgas iekustas kaut kur dziļi iekšienē klausoties stāstu par iespējām.
Ilgas pēc kā jauna un satraucoša. Ilgas pēc kā ierasta un droša.
Ilgas, kuras jau sen piepildītas.
Es ne tikai neredzu, es arī aizmirstu, ka man jau ir tas pēc kā ilgojos.
Un es nemaz nezinu kā ir, kad nav nummura, uz kuru piezvanīt.
Nezinu kā ir, kad nav neviena, kurš gaida.
Viss vienmēr ir bijis izvēles jautājums. Arī būšana vienai. |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2007|01:42 am] |
Es neesmu stulba, tikai mazliet izliekusies. Bet pareizajās vietās, ja nu kas... |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2007|06:45 pm] |
Viena diena martā pirms 10 gadiem, kad neaizbraucu tur, kur bija sarunāts braukt. Tā diena, kura bija pēdējā iespēja satikt savu dzīves nozīmīgāko cilvēku dzīvu pēdējoreiz. Varbūt arī ir labāk, ka neredzēju viņu aizejam, bet mana neaizbraukšana grauž joprojām. Un man ir bail, ka aizies arī vecāmāte tāpat un es nožēlošu savu nevērību. Jo neapciemoju jau, kaut nedzīvo nemaz tik tālu.
Un vakar, kad viņa saņēmās atbraukt līdz mums, man bija jābūt un jāsatiek. Lai cik ļoti man gribējās/vajadzēja būt citur, tur, kur solīts-kāda cita svētkos, bet man tomēr vajadzēja būt te un satikt. |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2007|07:07 pm] |
И устали глаза вибирать между чорним и белым
Научи меня жить и однажды забыть где расталис душа и тело
|
|
|