| vēl mazliet par brīvdienām |
[Apr. 10th, 2007|10:24 am] |
Sestdien pirmoreiz nācās aizspiest muti ciet, lai nevemtu pašā Rīgas centrā. Apsēsties, noliekt galvu pietiekami zemu, tomēr ne tik daudz, lai arī man sauktu ārstu, noliekt galvu, lai neatslēgtos. Es nevaru skatīties uz asinīm. Un vēl jo mazāk uz pārsistu seju, no kuras pil asinis lielām biezām lāsēm uz asfalta sarkanā peļķē. Alkohols vai narkotikas. Ātros izsaucām, izskatījās, ka viss būs ok.
Un vēl vakar atsāku zirgošanās sezonu. Tb - izjādes. Bija labi, ja neskaita aukstumu. Un to pāris sekunžu garo mirkli, kad pagriezu galvu atpakaļ un aizautīgi smējos par brāļa joku, bet netālu esošajā privātmājā nokrita metāla trepes, no kurām zirgs sabijās un pārtrauca manu smieklu lēkmi ar priekškāju paraušanu uz augšu. Viss beidzās veiksmīgi - groži palika rokās un es - sedlos, tik vien kā ledainas skudriņas pārskrēja pār kauliem un sen neizjusta adrenalīna deva izšļācās organismā. Tas gandrīz varētu aizstāt ātrumu. Gandrīz. |
|
|