|
[Jul. 3rd, 2006|09:38 am] |
Gandarījums un iedvesma... ne jūras smiltīs tas bija... uz betona aizsargmūra, vecās Daugavas malā, vērojot saulrietu lotosa pozā. Nāca apjausma, ka tas ir Tas. Tā vieta, tā vakara stunda. Atraisījās pāris važas, kas liek uz dzīvi skatīties pragmatiski. Ļaut bērnam sevī būt... Ieelpot gaisu saulrieta krāsā un sajust kāda rokas sev apvijamies apkārt. Negaidīti. Abpusēji.
Vakars bija skaists. Miera, rāmuma un saulstaru pieliets. |
|
|
|
[Jul. 3rd, 2006|12:02 pm] |
Ietekmējoties no tutta
Laime jau nav tajā - vai mēs ļaujam dzīvei slīdēt garām, vai arī dzenamies tai pakaļ, tveroties kaislībās, bet gan iekšējā izjūtā. Vai es būtu laimīgāka, ja šobrīd būtu/dzīvotu kā citādi? - Nē! Mēs katrs izvēlamies sev ērtāko/pieņemamāko/saistošāko dzīves modeli. Domāt, ka citi nav laimīgāki, ir īslaicīgs mierinājums sev. Cilvēkam nemaz nevajag būt tā konstanti laimīgam. Jo tad viņš apstājas. Pārstāj domāt, meklēt, attīstīties. Es nemācētu attīstīties dzīvojot rāmi-man vajag tās izvēles un nepareizos lēmumus. Vajag sevi lauzt, lai augtu. Un es augu. Atskatos gadu atpakaļ un esmu gandarīta. Tas ir mans dzīves efektivitātes rādītājs.
Katram savs. Atšķirīgs nav labāks/sliktāks.
Katram mums savi iemesli būt tādiem kādi esam. |
|
|