| |
[Dec. 3rd, 2013|11:54 am] |
Šodien vedu bērnu pie ārsta, nācās iet gar TO Maximu.
Tur nevar mierīgi paiet garām. Tur nevar nedomāt par gruvešos palikušajām dzīvībām un nenotraukt asaru. vainagi, fotogrāfijas un joprojām deg sveces.
Kas gan cits palikušajiem atliek? kas gan cits?
Bail domāt, ka kādam tas viss ārprāts katru dienu pa logu jāredz.
Bail, bet katru dienu, skatoties uz savu vēl no mammas tik ļoti atkarīgo divgadnieku, domāju par to divgadnieku kurš mammu vairs nekad nesagaidīs.
Tas taču ir tikai murgs, vai ne? tas taču nenotika pa īstam? Mēs taču visi drīz pamodīsimies un nekas tāds nebūs noticis. |
| |
