| |
[May. 19th, 2010|12:10 pm] |
Mēģinu saprast kāpēc skumjas un sāpes ir tik mokošas?
Tās taču ir tikai emocijas.
Sāp?-nu un tad?, Lai sāp!
Skumji? - nu un tad? Lai ir!
Vilšanās? - nu.. gadās. Pāries!
Kāpēc šīs emocijas ir tik apgrūtinošas? Kāpēc tās vienkārši nevar atnākt, pabūt un aiziet? Tā viegli un mierīgi. Pāriet pāri.
Upd: labi-es zinu, - tāpēc, ka tad mēs arī nesmietos.
BET-patiesībā mani moka cits jautājums - kāpēc mēs nespējam pieņemt skumjas, dusmas, vilšanos? Kāpēc mums ir tendence mocīt sevi vēl vairāk un pasliktināt jau esošās draņķīgās emocijas?
Un kāpēc mēs to pašu nemākam darīt ar laimi? No mazas laimītes uzkultivēt sevī lielu, milzīgu laimi? |
| |
