CIKLOPA KALEIDOSKOPS

humora brīdis darbā jau no paša rīta. atbildes vēstule no klientes:
"Labrīt!
Saņēmu no Jums informāciju, paldies! Aprunājoties ar mājiniekiem, šobrīd Jūsu pakalpojumus neizmantosim, bet ir teiciens
"nekad nekasi -nekad!""

izdomāt jaunus variantus: http://www.delfi.lv/news/national/politics/jauniesi-alkohola-pirceji-nesteidz-pildit-likumu-un-dokumentus-neuzrada.d?id=43689315

lai izprastu absurduma būtību, aicinu noklausīties un npskatīties šo, jo katrā "tipa" jokā mēdz slēpties kāda patiesības šnicele: http://www.boomfm.lv/gutmana-ala-riga-ja/

Rudeņos, kad melnzili lietus mākoņi mijas ar sauli un krāsas debesīs ir UHHH...!, rodas tā apjausma par nemirstību jeb mūžīgo dzīvošanu. Un pat solīdā sieviete brillēs, kas katru rītu kāpj mikriņā un izsaka piezīmes šoferim: "A ko Jūs iepriekš neapstājāties pieturā, bet pabraucāt garām?! Jums taču bija jāapstājas pieturā!" [šaubos, vai viņa bija piefiksējusi, ka tas ir tas pats šoferis] vai līdziekāpējiem: "Nu bet paši vainīgi! Vajag stāvēt rindā no sākuma, nevis barā! Rinda sākas te!" izraisa tikai un vienīgi smīnu: "Ā, vēl kāds grib izmainīt pasauli?" Karoče, viss iet uz labu - Lauķi uz Rīgu brauks mazāk, bet, ja brauks, tad Rīdzenieki uzvārīsies, toties Lauķi sezonāli varēs no Rīgas kuņģeļiem iekasēt Ogu un Sēņu nodokli. Principā - normāls barteris sanāk. Viena saule, viena zeme mūsu, tā teikt. Līdz nākamajiem Dziesmu un Deju svētkiem!

vadītāja uzdāvināja mazu pūcīti no Itālijas ceļojuma!

Ieraugot šos foto un cenšoties izprast koncepciju, paliek mazliet bail. Aptuveni tikpat bail, kā skatoties foto no koncentrācijas nometnēm vai kko tikpat melnu: http://www.delfi.lv/bizness/pasaule/fotoreportaza-prieks-bailes-un-uztraukums-birzas-satricina-asv-centralas-bankas-pazinojums.d?id=43668245

PUPDATE:

jums gadījumā neatgādina kādu laika periodu šāda veida virsraksts: "Pirms desmit gadiem šajā dienā Latvijas iedzīvotāji teica «jā» dalībai ES"?

ja cilvēks var mierīgi pastāstīt, ka mājā iespēris zibens, viss ir nodedzis līdz pamatiem, vīrs nomiris, pati nokļuvusi avārijā un tagad krāj naudu kājas protēzei...un tas viss tā, nu, gaišā balsī, ar reālu optimismu, ar to sajūtu, ka rītdiena būs, nevainojot nekādas valdības un ko tik vēl ne, apraudājos mazliet pat.

brīdī, kad cilvēks man pārliecinātā un abižennā tonī apgalvo, ka 20 000Ls taču nav nekāda nauda, man gribas viņam mazliet iespert, atņemt drēbes, jumtu virs galvas un likt lasīt santīmus uz trotuāra, lai sanāk vismaz bulciņai.
===
paldies tam Kungam, ka šovakar būs jāspēlē:)

bet mani brīžiem tracina cilvji, kas izdara secinājumus/izvēli, vsp neesot lietas kursā un pat necenšoties painteresēties. stulbi, ka man arī ik pa laikam piemīt šāds netikums. bet karavāna iet tālāk uz apsolīto zemi.

lūgums uztvert ar veselīgas pašironijas devu [tas arī sev]
---
Piedalās:
-es
-cilvēks
---
cilvēks[drūmā balsī]: Jūs taču zināt, cik briesmīga situācija ir Latvijā....
Es[savā parastajā balsī]: ēē..it kā nekas traks jau nav noticis, karš nav sācies.
cilvēks: nu jā, Jums varbūt ir labi, bet, KAD JUMS BŪS SAVA FIRMA, tad Jūs zināsiet, kā ir.
Es: man droši vien nekad nebūs savas firmas, es neesmu tāda kaluma cilvēks.
cilvēks: nu jā, uz cita kakla jau vieglāk sēdēt.
Es: kāpēc man jāsēž uz cita kakla? man ir darbs, es strādāju.
cilvēks[apmulst]: nu, labi...

Abi novēlam viens otram jauku dienu.
Priekškars aizveras.

Epilogs:
Rūķītis aizgāja mežā pēc žagariem.